Sen, sen, sen nebiju neko rakstījusi. Nav laika. Jāmācās, jāstrādā un vēl šādas tādas lietas. Bet tā kā ir kaut kas, pati nezinu, kas sakrājies. Tad nolēmu tā teikt izlikt visu kaut kur. Ir jau arī kam stāstīt, kam uzticēties, bet rakstot, laikam izteikšos skaidrāk.
Pēdēja laikā manī kaut kas..sēž. Tagad domāju, vai tas ir tukšums, vai varbūt tieši pretēji - daudz sakrājušies sīkumi, kas katru dienu grauž un dedzina no iekšienes. Varbūt abu neveslīgs apvienojums?
Kas tad tieši ir tas, ko jūtu? Sajūta ir tāda, it kā, kāds pa laikam censtos izraut manu dvēseli. Tēlaini sanāca, bet tā ir. Tagad domāju, cik daudzi cilvēki uzskata, ka tādas dvēseles nemaz nav. Bet, kas tad ir tā sajūta - kad smeldz, kad mums nodarīts pāri, kad mums ir skumji, kad dažreiz pat ne no kā gribas raudāt? Vai tieši pretēji - sajūta, kas liek mums smaidīt ne no kā, kas liek mums justies lieliski, pacilātība, prieks par dzīvi. To sajūtu taču var sajust - kaut kur tuvu pie sirds, kaut kur sev pa vidu. Tur, manuprāt, atrodas dvēsele. Un šobrīd man ir sajūta, ka kāds, kā jau teicu, cenšas viņu brutāli vilkt laukā un atstāt mani bez emocijām.
Dažreiz man arī liekas, ka, ja nebūtu emociju, nebūtu problēmu. Tajā pat laikā, man gribas sajust prieku, laimi. Un jau atkal, tajā pat laikā, es tiecos pēc sāpēm. Esmu pilnīgi un galīgi pretrunīgs cilvēks. Gribu vienu, daru pretējo, daru vienu, gribu pretējo.
Tad tukšums, vai pārblīvētība? Ja tas būtu tukšums, droši vien, es neko nejus
tu. Bet es jūtu, to briesmīgo dedzināšanu no iekšas, uznāk bažas, ka patiešām, varētu izdegt. Man gan ir apkārt daži, kuriem laiku pa laikam izdodas apslāpēt tās liesmas, bet cik tad ilgi viņi dzēsīs?
Atlika man nonākt pie secinājuma, ka tā ir pārblīvētība -
- es nejūtos savā vietā, mani nomāc tas, ka nedaru to, ko īsti gribu, bet lai darītu to,ko gribu, vajag lielu pacietību, kura man kā zināms nepiemīt.
- es esmu viena jau krietni ilgu, pārāk ilgu laiku. Es nevienu sev klāt arī nelaižu. Gaidu vai princi baltā zirgā vai arī princesi... ar ko nu viņas parasti pārvietojas.
- es gribu sasniegt daudz, bet neko tā lietā nedaru. Esmu slinka, nepacietīga, čīkstu un pīkstu.
- es neprotu pateikt,ko domāju. Es vispār var teikt, nekad neko nesaku. Turu visu iekšā, tāpēc arī sanāk tāda šmuce kā tagad.
- es neprotu novērtēt to, kas man jau ir, sūdzos par visu,ko vien var. Es to visu apzinos, bet es nespēju piespiest sevi mainīties.
- es neprotu pateikt cilvēkam acīs - "Es negribu ar Tevi runāt. Tu mani neinteresē". Es piekāpjos, kad kaut ko negribu, un atsaku, kad gribu.
- Es varu uz pirkstiem saskaitīt cik cilvēkiem uzticos, pārējie, kas ir man apkārt vienkārši tur ir, man nav viņu žēl, viņi man neko nenozīmē. Briesmīgi, bet patiesība. Esmu egoists.
Es droši vien varētu tā turpināt, to visu pārlasot, var teikt tikai vienu - "This girl needs
some serious repairing to do!"
Pēdējā laikā, es to visu cenšos apslāpēt ar alkoholu, bet tas ir tikai, lai paliktu vieglāk. Es varu jebkurā brīdī to pārtraukt, man nav atkarība. Eu, Tu, neuztraucies! :)
Kā to visu nobeigt? Es varētu mēģināt sevi uzlabot pati. Man bieži palīdz Avrilas dziesmas, lai cik banāli tas arī neizklausītos. Bet bieži vien, kad jūtos pagalam draņķīgi, es uzlieku "Keep Holding On", man rodas sajūta, ka Avrila runā ar mani, saka to visu man un manī uzrodas cerība. Paldies viņai.
Mēģināšu rakstīt biežāk. Līdzko kaut kas nomāks, vai tieši otrādi, būs kaut kas labs,ko pavēstīt! Lai tas viss iziet ārā! Ja godīgi, jau jūtos labāk! :)
"Help Me Help Myself..." - The Kelly Family
